Vīrietis automašīnā atgriezās mājās, viss norūpējies un noguris. Darbā bija grūti diena, tāpēc vienīgais, ko viņš vēlējās – ātrāk nokļūt mājās. Bet, kā par nelaimi, visi luksofori viņa priekšā dega sarkani.
Visbeidzot, viņš nogriezās mazā ieliņā un palielināja braukšanas ātrumu. Pēkšņi viņa priekšā pamirdzēja bērna tēls. Vīrietis asi nospieda bremzes un izkāpa no mašīnas…Viņš tikko bija notriecis puisēnu.
Apzinoties notikuša šausmas, viņš paņēma bērnu uz rokām, uzlika uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa un brauca uz tuvāko ātrās palīdzības iestādi. Viņam drebēja kājas, kad viņš ienesa bērnu uzņemšanas nodaļā. – Vai viņam ir apdrošināšana? – painteresējās dežūrārsts. – Droši vien, ka nav. Es nezinu, – pārbiedēti atbildēja vīrietis. – Mēs nevaram viņu pieņemt bez apdrošināšanas.
LASI VĒL: Esmu medbrālis un es jums parādīšu, ar ko aizņemti ārsti, kamēr jūs neapmierināti sēžat rindā
Pasakiet vismaz viņa vārdu, – uzstāja medmāsa. – Es nezinu viņa vārdu, lūdzu, dariet kaut ko, – lūdzās vīrietis. – Tas taču ir bērns. Es nevēlos, lai vaina par viņa nāvi gultos uz maniem pleciem! – Mēs viņu noformēsim, – aizkaitinātā balsī teica ārsts, – bet jums būs jāveic labdarības iemaksa mūsu slimnīcai un jāapmaksā medicīniskā personāla un zāļu izmaksas.
Es jums izrakstīšu čeku, apmaksājiet to kasē un nāciet šurp. Apmulsušais un pārbiedētais vīrietis skrēja uz kasi. Viņš bija gatavs uz visu, lai tikai ātrāk izglābtu puisēnu. Vainas sajūta nelika viņu mierā. Bet pie slimnīcas kases viņš atklāja, ka ir atstājis maku mašīnā. Vīrietis metās uz stāvlaukumu un sāka meklēt vajadzīgo summu. Pēc gandrīz četrdesmit minūtēm bērnu noformēja, un ārsts atnāca viņu apskatī. Bet, ieraugot zēnu, ārsts nobālēja un viņa priekšā nometās ceļos. – Dēliņ, – viņš spēja vien nočukstēt…
Šis stāsts nebūt nav nekāds izdomājums, bet gan reāls atgadījums Kijevas slimnīcā. Tikai bija jau par vēlu.
SAKIET VĒL, KA DIEVA NAV!…